Titāns un titāna sakausējumi ir plaši izmantoti valsts aizsardzībā un civilajā jomā to lielisko īpašību dēļ. Strauji attīstoties tautsaimniecībai, īpaši kosmosa, automobiļu, ieroču un kuģu nozarē, pieprasījums pēc titāna materiāliem pieaug. Tomēr titāna sakausējuma materiālu ražošanas izmaksas ir augstas, un gandrīz neto formēšanas process var uzlabot titāna sakausējuma materiālu izmantošanas līmeni un samazināt ražošanas izmaksas. Pulvermetalurģija tuvās neto formas veidošanas procesā ir viens no šobrīd daudzsološākajiem titāna apstrādes procesiem, tāpēc titāna pulverim un titāna hidrīda pulverim kā pulvermetalurģijas izejvielām ir plašas attīstības perspektīvas. Strauji attīstoties tradicionālajai uzlabotajai titāna pulvermetalurģijai, ātrai lāzera prototipēšanai, elektronu staru pulvermetalurģijai un 3D drukas ražošanai, tirgus pieprasījums pēc zemu izmaksu augstas kvalitātes titāna un tā sakausējuma pulvera nākotnē strauji pieaugs. .
Hidrogenēšanas dehidrogenēšanas metode ir titāna pulvera sagatavošana, izmantojot titāna atgriezeniskās absorbcijas īpašības ūdeņradim. Saskaņā ar titāna ūdeņraža sistēmas fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām titāns un tā savienojumi absorbē ūdeņradi noteiktā temperatūrā un ūdeņraža spiedienā. Pēc zināmas ūdeņraža absorbcijas titāns ir ūdeņraža trausls un viegli sasmalcināms ar mehāniskiem spēkiem, piemēram, lodīšu frēzēšanu. Sasmalcinātu pulveri, kas satur lielu daudzumu ūdeņraža, sauc par titāna hidrīda pulveri. Tīru titāna pulveri bez ūdeņraža iegūst, dehidrogenējot titāna hidrīdu augstā temperatūrā un vakuuma apstākļos. Šī ir klasiska titāna pulvera sagatavošanas metode, ko ASV izgudroja 1955. gadā. Ar šo metodi ražotajam pulverim ir plašs daļiņu izmēru diapazons, zemas izmaksas, nav stingru prasību izejvielām, un process ir viegli realizējams. Pēc gadiem ilgas uzlabošanas un veicināšanas tā ir kļuvusi par galveno metodi titāna pulvera pagatavošanai gan mājās, gan ārvalstīs. Pulveris tiek plaši izmantots kosmosa, metalurģijas, ķīmiskās rūpniecības, medicīnas un citās jomās. Tomēr ar šo metodi ražotajam titāna pulverim ir šādas problēmas:
1) O un N saturs titāna pulverī, kas iegūts ar hidrogenēšanu un dehidrogenēšanu, ir augsts, kas neatbilst pulvera kvalitātes prasībām augstas veiktspējas titāna un titāna sakausējumu pagatavošanai;
2) Hidrogenēšanas un dehidrogenēšanas ceļā sagatavotā titāna pulvera izmaksas ir daudz zemākas nekā pulverizācijā iegūtā, taču pulverim ir mazs blīvēšanas blīvums, slikta plūstamība un neregulāra forma, ko ir grūti tieši izpildīt jauno pulvermetalurģijas tehnoloģiju prasībām. piemēram, metāla iesmidzināšana, 3D drukāšana un lāzera ātrā prototipēšana;
3) Pašlaik izejvielas titāna pulvera pagatavošanai ar hidrogenēšanu un dehidrogenēšanu ir komerciālais sūklis vai titāna atlikums. No vienas puses, cena ir dārga, no otras puses, tas ir ilgstoši pakļauts gaisa iedarbībai, tā virsma un iekšējās poras absorbē vairāk ūdens un gaisa satura, un izplūdes dehidratācija pirms hidrogenēšanas nav pilnīga, kas ietekmēt titāna pulvera kvalitāti, tas ir, palielināt skābekļa un slāpekļa saturu titāna pulverī, īpaši skābekļa saturu. Tāpēc sūkļa titāna pulvera savienojumu ražošanas realizācijai ir liela nozīme arī zemu izmaksu, augstas kvalitātes titāna pulvera ražošanā.
